Pieslēgties
Pieslēgušies

We have 25 guests and 0 members online
    Kalendārs
    foruma-zinojumi

    zaz

    Pirmo zapiņu satikšanās notika Rīgā, kur pie Vienības gatves Maximas pulcējās četras ekipāžas no Rīgas un pa vienai no Tukuma, Gulbenes un Siguldas. Satikušies, papļāpājuši, ļāvuši pie saviem spēkratiem pafočēties gan japāņu tūristiem, gan arī Ziepniekkalna vietējiem, sekoja starta signāls un ceļš uz Jelgavu.

    Silta saulaina diena, tieši tāda, kāda Lielajam Laikavīram dienu iepriekš bija pasūtīta. Ceļā uz Jelgavu gadījās arī pirmais kritušais – Siguldas ekipāža tika pie cauras riepas, kas Jelgavas šosejas malā, septiņu fotoaparātu un neskaitāmu līdzjutēju klātbūtnē, operatīvi tika nomainīta. Tālākais ceļš turpinājās bez starpgadījumiem un septiņu automašīnu kolonna cēli ieripoja Jelgavas Statoil uzpildes stacijā, kur jau priekšā gaidīja krāsains moskviču bars un arī pāris ZAZi, kuriem sākotnējā tikšanās vieta Rīgā nebija pa ceļam. Tukuma, Jūrmalas, Dobeles, Preiļu, Cēsu un divas Kandavas ekipāžas viena pēc otras kuplināja zapiņu pārsvaru stāvlaukumā. Kā dzeltena saulīte ieripoja ZAZ taksis, parādījās ceļotāji no Dobeles ar koferi uz jumta, un raiba kā melnbalta gotiņa, stāvlaukumā ielīgoja ZAZ vabolīte no Preiļiem.. Arī moskviči centās neatpalikt un visā šajā raibajā barā neuzkrītoši iejuka arī pāris žiguļi un VW vaboles. Un arī „civilās” mašīnas, kurām tika uzticēta pavadošā un šašliku un citu mantu transportēšanas loma. Uzpildes stacijas plašajā stāvlaukumā visbeidzot gozējās 15 zapiņi, 11 moskviči, 2 žiguļi un 2 VW vaboles.

    Pēc stundu ilgas sauļošanās stāvlaukumā, visādu organizatorisko jautājumu noskaidrošanas, moskviči, zapiņi un pārējie garā rindā devās uz Ozolniekiem pie Freda uz motosporta muzeju, kur varēja aplūkot vēsturiskus motociklus un citus aizgājušo laiku priekšmetus. Kur nu bez ķibelēm! Izrādās, ka stundu ilgā ciemošanās šajā muzejā ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu iztīrīt Jāņa zapiņa karburatoru.

    Nākošais pieturas punkts – RAF Vintage festivāls, jeb vienkāršiem vārdiem – Rīgas Autobusu Fabrikas ražojumu izstāde Jelgavā pāris kilometrus tālāk. Dažādi mikroautobusi un arī lielāka izmēra autobusi – visi ražoti tepat Latvijā vēl pirms pāris desmit gadiem. Kā izrādās, daži drosmīgākie (vai ar sliktāku dzirdi apveltītie) bija iemanījušies arī uzkāpt rūpnīcas augšējos izdemolētajos stāvos, kuros pētīja caurumus grīdās un sienās, un svaigi ieliktos plastmasas logus, par to pēc tam saņemot brāzienu no izstādes saimniekiem. Bet secinājums – izskatās, ka RAF ēka nevaid mirusi, gan jau kādreiz arī tajā atgriezīsies dzīvība un kūpošas grāmatvežu un priekšnieku galvas.

    Tālāk sekoja salidojuma dalībnieku draudzīgais kopfoto pie RAF ēkas, Salidojumam pievienojās zapiņš no Jelgavas un visas ZAZ ekipāžas uz īsu brīdi nolēma šķirties no moskvičiem un pārējiem, lai blakus esošā stāvlaukuma teritorijā sarīkotu privātu fotosesiju. Nu priekšas, no sāniem, no pakaļ... emm, nē, tikai no priekšas un sāniem. Kad izrādījās, ka ar šādu urbāno vidi vēl nepietiek, zapiņu kolonna devās iekarot zaļo piknika laukumu Jelgavas viduci – tieši iepretim Jelgavas pilij. Un arī šeit tas pats – no priekšas un no sāniem.

    Tālāk ceļš veda uz Eleju, uz kārtējo benzīntanku, kurā aizkavējušos zapiņu kolonnu pacietīgi gaidīja moskviči. Neliela ieturēšanās pauze, un tālāk ekipāžas visas draudzīgi devās uz Pilsrundāli pie Edgara Gasūna, kuram pieder iespaidīgu seno spēkratu kolekcija, ieskaitot rozā ZAZ vabolīti. Šis ir vīrs pašos labākajos gados, kas savas dienas vada restaurējot un atjaunojot senus spēkratus. Jo vecāki un dārgāki – jo labāk Pēc stāstiem par katru viņa īpašumā esošo unikālo automobili, izstādes saimnieks izripināja no garāžas saulītē spoži sarkanu Volgu, kuras motors dūca klusāk nekā dažam labam 2000. gadā ražotam automobilim.

    Kad ciemošanās bija galā, zapiņi un moskviči aizripināja uz kilometru tālāk esošo Rundāles pils stāvlaukumu. Nevienojušies par lēnu aiziešanu līdz pilij ar kājām, visi tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri arī no stāvlaukuma nozuda, lai dotos tālāk uz Bausku. Uz Bauskas viduci – rātslaukumu.

    Tusiņš, busiņš, zapiņi vienā pusē, moskviči otrā (jo pasarg dies’, kāds iemaldīsies pretinieku frontē!). Aculiecinieki fotografēja, iztaujāja, saulīte spīdēja, sviestmaizes tika ēstas un salidojuma dalībnieki izklaidējās, kā nu kurš mācēja. Pēkšņi stāvlaukumā ieripoja pelēka ZAZ vabole no Jelgavas - puiši, kas nupat nupat bija izgājuši apskati un nolēmuši pievienoties uz salidojuma noslēdzošo daļu. Kad saule lēnām tuvojās pulksten sešiem, zapiņu kolonna atvadījās no saviem sabiedrotajiem visas dienas garumā – no moskvičiem, un lepnā vientulībā devās uz Mežotni.

    Mežotnē, pie Mežotnes pils, pēc trīskārtējas kaulēšanās ar pils saimniekiem, zapiņus izdevās noparkot pie pils kreisā spārna, ar skatu uz mazu piknika laukumiņu. Pavāri steigšus ķērās pie darba, tika klāts galds, stiepti grili un ogles, durts šašliks. Nav jau joka lieta atstāt 40 izsalkušus cilvēkus bez vakariņām, sadusmosies vēl un nākošreiz nebrauks. Kamēr gaļa priecīgi sildīja sānus uz uguns, tikmēr salidojuma dalībnieki baudīja Mežotnes pils svētku sagādātās atrakcijas – pontonu tiltu pāri Lielupei, nelielo tirdziņu, orķestri un dzīvo mūziku. Vakara gaitā salidojuma dalībnieki no atrakciju vērotājiem, arī paši kļuva par atrakciju – interesentu, kas lēnā solī nostaigāja gar zaļajā zālītē noparkoto zapiņu rindu, netrūka. Vakaram turpinoties, salidojuma dalībnieki lēnām sāka izklīst – citi pa mājām, citi ar katamārānu pa straumi lejup uz Jūrmalas pusi.

    Piknikam beidzoties,. pāri bija palikuši 10 zapiņi, kas lēnā gaitā čunčinot iebrauca vēl pēdējā apskates objektā – Bauskas motormuzejā un ar tā apmeklējumu varēja teikt, ka arī salidojums ir godam noslēdzies. Tālāk jau zapiņi, ar nelielu pauzi pie viesu mājas Labirinti, vietā, kur pāris stundas iepriekš uz pikniku bija apmetušies moskviči, devās uz māju pusi. Cits uz Rīgu, cits uz citām Latvijas vietām. Daži izturīgākie ballēšanos turpināja Rīgā, izbaudot visus pilsētas jaukumus Muzeju naktī – cilvēkiem pārpildītas ielas, mašīnu straumes un slēgtu 11. novembra krastmalu. Bet arī izturīgākajiem kaut kad pienāk laiks doties uz mājām un tas arī kādā brīdī tiek darīts. Rīdzinieki jau divos naktī saldi dus, kamēr ceļu uz savām mājām lēnām sāk mērot arī melni balti raibā Preiļu vabolīte.

    Noslēgumā es (Intars) vēlos izteikt personīgu paldies Tomam un Dāvim par ieguldīto laiku un pacietību domājot, rakstot, sazinoties un organizējot. Mēs visi trīs sakām paldies Moskvich Club bosam Zigmundam Bogdanovičam par sadarbību šī pasākuma rīkošanā. Bez jums šis pasākums būtu bijis uz pusi mazāks un uz pusi tik krāsains. Paldies arī Valdim (powermeower) par kluso darbošanos gar zapiņu aizmugurējiem stikliem – ja nu kāds vēl nav piefiksējis, tur šobrīd visticamāk gozējas svaiga zazkluba uzlīme. Paldies visiem fotogrāfiem, kas fiksēja šī pasākuma norisi un padalījās ar savām bildēm, un, protams, vislielākie paldies visiem zapiņu īpašniekiem un līdzbraucējiem! Bez jums šī pasākuma nemaz nebūtu! Mēs esam visforšākie! ;)

     
    Meklēt
    Nejaušas bildes